Režisors Ridlijs Skots strādā pēc principa “viens-divi” – katrai komerciāli un kritiski (gandrīz uzrakstīju “kretīniski”) veiksmīgai filmai obligāti seko vai nu skaļa, vai klusāka neveiksme – atzītajam “Black Hawk Down” sekoja nepieņemtais “Matchstick Men”, pēc nosacīti veiksmīgā “Kingdom of Heaven” nāca pavisam nepamanītā “A Good Year”, pat “Alien” sekoja “Blade Runner” (atceramies, ka toreiz pilnīgs fiasko). Cita lieta, ka pat neveiksmīgākās Ridlija Skota filmas pašas par sevi ir tīri labas, tik nav šedevri, un skatīties tās noteikti var – tikai nav skaidrs, vai vajag.
“Body of Lies”, attiecīgi, ir no pēdējām – jo sekoja komerciāli veiksmīgajam “American Gangster”. Šajā gadījumā rīcības plāns ir perfekti redzams – maestro Skots izlasīja, viņprāt, gudru grāmatu, pasauca pazīstamu scenāristu viņu adaptēt (William Monaghan, “Kingdom of Heaven” un “The Departed” scenāriju autors), sasauca draugus-aktierus piedalīties, ar dažādiem līdzekļiem piedabūja studiju Warner Bros. to visu finansēt – spriežot pēc filmas, izdevumi bija ne tie mazākie. Tikai vienā maestro Skots kļūdījās – auditorijas vēlmē un gatavībā to visu skatīties, jo Tuvo Austrumu tēma, lai gan tiek ķidāta pa TV bezmaz vai katrā ziņu raidījumā, lielākajai cilvēku daļai joprojām paliek kaut kas tāls, līdz galam nesaprotams un arī ne īpaši interesants, un pat īpaši uzaicinātās zvaigznes Leonardo DiKaprio, Rassels Krovs un no “Black Hawk Down” aizlienētie helikopteri retās filmas action ainās ir bezspēcīgi kaut ko tur mainīt (arī pērnā gada “The Kingdom” atdūrās pret līdzīgām problēmām). Vismaz Skota filmai par Robinu Hudu šī problēma nedraud.
Bet DiKaprio malacis, turpina attīstīt savu skarbā vīra (“The Departed” un īpaši “Blood Diamond”) tēlu, pie tam ietekmējas ne no 90-to gadu grāvēju zvaigznēm, bet no, teiksim, Čarltona Hestona un līdzīgajiem – it kā ar bārdu, skarbs un bise rokās, bet tai pat laikā spēcīgs aktieris utt. Jaunajā filmā pie Skorsēzes – atkal ar bisi rokās, baidos, ka tik neierūsē Dikaprijs arī šajā tēlā, lai cik jocīgi tas neliktos.
Visā kopumā, tāpat kā brāļa Tonija savulaik tikpat nepamanītā un tikpat kvalitatīvā spiegu filma “Spy Game” (te nu bija sagadīšanās), “Body of Lies” būs patīkams atklājums, netīšām noķerot to vakarā pa TV – bet ne savādāk.
Related posts:
Tas ka baisās auditorijas neinteresē nenozīmē, ka nav laba. Vienkārši ir auditorijas, kuras ir maziņas. Es domāju, ka viņi ar to rēķinās. Viņi tiklab zin, kādas filmas vajag kritiķiem, kādas masas raujās uz kino.
Šitā filma līdzīga Traitor. Kotējās savā žanrā augstu. Man patika filma. Ja interesē spy lietas pērciet DVD un kraujiet tik kolekcija.
Jāatzīst, ka man filma pat ļoti gāja pie sirds, tāpat arī DiKaprio skarbais tēls. Žetons par interesanto faktu par Ridlija veiksmju, neveiksmju teoriju :D
mhm… kādēļ mani komentāri šeit negrib pievienoties. Vakar veselu varzu sarakstiju un skatos, ka nekas nav parādījies